Pāri Atlantīdu sedzošiem viļņiem,
Pāri ķīniešu dižmūra vaļņiem,
Pāri amfiteātra ciļņiem
Iet Saule klusēdama.
Visbeidzot manas pasaules galā,
Skaistā salā,
Kur aizkuģot var
Vien zelta laivā,
Viņa noraisa zelta jostu,
Pakar sudrablapotā ozolā
Un uzsāk dziesmu.
Un jūs vēl brīnāties,
Kāpēc es ik vakaru
Sēžu krastā
Un klausos.
/Lauris Krolis/