Viens, divi, viens, divi.
Soļo braša laumiņu armija.
“Kur steidzaties, zaļganie kareivji?”
“Uz plūstošo smilšu ieleju!
Nabaga lācēns teju noslīcis smiltīs.”
Un aizsoļo sprigani meža likuma sargi.
Vie-ns, diiivi, vieens…
Velk kājas pāris laumiņu bēgļu.
Tiem plecos gadu tūkstošu nasta.
To amatu uzņēmies cilvēka cirvis.
To pilsētu sagrāvis buldozers.
Laiks aiziet, viss mainās un attīstās.
Diemžēl progress
Ne vienmēr virzās uz labo.
/Lauris Krolis/