Kādreiz man likās, ka “līderis” ir cilvēks, kurš visefektīvāk pazemo savus biedrus (vai piedraud ar pazemošanu), lai tie izpildītu viņa uzliktos uzdevumus. Man šķita, ka “līderība” nozīmē piespiešanu, kuru papildina reāla vai iespējama varmācība. Kā gan citādāk lai mobilizē kopīga uzdevuma veikšanai, ja ne ar bailēm?
Laika gaitā es sapratu, ka šādi cilvēki nemaz nav līderi. Angļu valodas vārds “to lead” nozīmē ‘vadīt’. Savā ziņā arī – rādīt ceļu. Iet pa ceļu pirmajam un parādīt, ka šis ceļš ir pieveicams. Bet citreiz būt par līderi nozīmē vadīt no aizmugures. Līdzīgi trenerim, mentoram, šāds līderis ļauj mums noticēt saviem spēkiem un mudina uzdrīkstēties vairāk.
Maķedonijas Aleksandrs ir licis saprast – nav jābaidās no lauvu armijas, ja to vada aita. Šāds vadītājs nespēj pats izdarīt to, ko prasa no saviem padotajiem. Viņš var pieprasīt un pavēlēt, izejot no spēka pozīcijām, demonstrējot savu amatu. Bet kolektīvs bez patiesa, atdarināšanas cienīga un gādīga līdera kļūst vājš. Savukārt ir pamats baidīties no aitu armijas, ja tās priekšgalā soļo lauva. Drosmīgs līderis palīdz komandas biedriem saskatīt drosmi pašiem sevī. Šāda cilvēka vadībā katrs kolektīva dalībnieks sasniedz savu iespējami labāko “es,” no aitas kļūstot par lauvu.
Ir daudz vērtīgu līderības definīciju. Viena fokusējas uz mērķu efektīvu sasniegšanu, cita uz komandas saliedēšanu, vēl kāda uz aizsardzību pret ārēju apdraudējumu. Man vissvarīgākais ir tas, lai līderis saviem komandas biedriem palīdzētu pašiem atklāt to spēku un dārgumus, kas ir paslēpti dziļi viņos.