Kādā saspringtā dienā, kad strauji tuvojās rakstu darba nodošanas termiņš, nolēmu paņemt pārtraukumu. Izgāju pastaigā. Tomēr tas nesniedza itin nekādu atpūtu, jo domas visu laiku kavējās pie darba. Zināju – no šāda veida pārtraukuma es atgriezīšos darbā neatpūties, jo 15-20 minūšu garās pastaigas laikā būšu noguris no domām par darāmo.
Nolēmu – ja jau nav vēlamā rezultāta, palaižot domas pašplūsmā, tad jāuzņemas kaut kāda kontrole pār tām. Sāku pievērst uzmanību apkārtnes detaļām. Pats sev raksturoju tās skaļā balsī, sakot: “Es tagad eju pa grantētu celiņu. Tā malā ir nodzeltējusi zāle. Tālāk atrodas neliels krūms ar brūniem zariem un bez lapām. Netālu no manis ir zaļš soliņš, uz kura sēž vecs vīrietis. Viņš baro četrus pelēkus baložus, kas ēd nomestās maizes drumslas.”
Lai gan šāda apkārtnes raksturošana prasīja zināmu garīgu piepūli, rezultāts bija pārsteidzoši labs. Pēc pastaigas beigām atgriezos pie darba ar jauniem spēkiem, varēju uz savu uzdevumu palūkoties ar svaigu skatu. Netīšām biju atklājis praktisku pielietojumu faktam, ka smadzenes nespēj koncentrēties uz divām lietām vienlaicīgi. Tātad tajā laikā, kad es biju pilnībā pievērsies apkārtējai videi, es vispār nedomāju par darbu. Un tieši tas man bija vajadzīgs!