Kad dzejniekam Uznāk lomkas, Nepalīdz ne dzērieni, Ne izklaides. Pestīšana ir vienīgi Zīmulī Un baltajā lapā. /Lauris Krolis/
Gleznas pie sienas Man atgādina katru dienu, Ko pavadīju Mūžības Okeāna malā, Vientuļajā aizmirstības salā. Es mēdzu staigāt kluss Pa tās Asaru ieleju, Kur aizmirsti varoņi dus, Krājot spēkus karam pēdējam. Kritīs sniegs, Un apsegs atmiņas manas. Un mūža mežu miegs...
Es neesmu jūras vilks, Es neesmu zemes tārps. Esmu dzimis, lai lidotu. Man sāp katra stunda, Tukšiem ļaudīm kas veltīta. Mani jūsmina minūtes īsās, Ko aerodromā pavadu. Diemžēl gaisa kara spēkos Mani neuzņēma. Man palika vien pēdējā cerība. Es pievērsos...
Pār spožajām dzirkstīm, Ko Vezuvs debesīm sniedz, Un rāmajiem ūdeņiem, Caur Gangas krastiem kas plūst, Lai paceļas skatiens Tavs Un priekā ietrīsas sirds – Tu esi DZĪVS, Kaut pārprasts un nepazīts. /Lauris...
Reiz retais gaiss Tev elpu cieti rāva, Un Tevi aizliedza Pēc drauga draugs. Nu esi beidzot Ar Everestu līdzīgs, Spēj samīt putekļus, Kas smagu darīja reiz sirdi. /Lauris Krolis/
Runā ar mani, Kad bezcerības putni Laižas skumju debesīs. Kopā mēs iedegsim Prieka sauli, Gaišo zeltu atkal tā lies Pār pasauli Tavu. Runā ar mani, Kad neziņas bultas Pār cerību mūriem pārskrien. Kopā mēs satrieksim Šaubu varenos pulkus, Atkal svētnīcā Tavā Plauks...
