Gleznas pie sienas
Man atgādina katru dienu,
Ko pavadīju Mūžības Okeāna malā,
Vientuļajā aizmirstības salā.
Es mēdzu staigāt kluss
Pa tās Asaru ieleju,
Kur aizmirsti varoņi dus,
Krājot spēkus karam pēdējam.
Kritīs sniegs,
Un apsegs atmiņas manas.
Un mūža mežu miegs
Kāps uz krūtīm tik smagām.
Gleznas pie sienas
Man atgādina, ka reiz biju
Vietā, kur neskaita dienas.
/Lauris Krolis/