Tu tomēr aizgāji.
Tai dienā mūžības putni
Apmeta loku ap Galēnu ārēm,
Pirms sadevās spārnos,
Lai uzceltu Tevi tur augšā.
Es ticu, ka Tava dvēsele
Augšup devās tieši no Galēnu skrejceļa.
Kā gan citādi Tu redzētu
Mūsu sniega un rūsas klātos
Maizes pelnītājus traktorus,
Kas izgājuši vaļējā laukā
Noliektām galvām,
Pavadot Tevi ceļā!
Kā gan citādi Tu saskatītu
Kukurūzas dzelteno pamatskolas ēku,
Kas savās malkas plītīs
Starp pelniem
Glabā dziļās domas no
Taviem dzejoļiem!
Un kā gan citādi Tu manītu mūs,
Galēnu ļaudis,
Uz brīdi sastingstam klusumā,
It kā būtu pārtrūkusi kāda stīga!
Tu tomēr aizgāji.
Galēni, šķiet, zaudēja smaguma centru.
Bet Tev tas nekaitēja.
Beidzot Tu esi ar savējiem.
Ar saviem veļiem.
/Lauris Krolis/