Pajautā Laika skaitītājam,
Kur laime mīt!
Un iegaumē atbildi!
Varbūt viņš stāstīs par komētām,
Kas no debesīm krīt,
Un vēlēšanos,
Ko varēsi piepildīt rīt,
Vai sirma galdnieka āmuru,
Kurš radis vien naglas dzīt,
Un būdiņām, kas paliek,
Kaut pilis pīšļos krīt.
Vai varbūt viņš izdvesīs
Nopūtu un apslēps seju,
Un vēstīs par dīvaiņiem,
Kas raksta savādu dzeju,
Un cietumā slodzītiem,
Kas pusgadsimtu rok eju,
Vai rūpju māktiem zvejniekiem,
Dodoties uz zveju,
Un naiviem bērniem,
Kas gaida labo feju.
Vai varbūt viņš būs atklāts
Un teiks: “Gribi laimīgs būt?
Tad paturi, kas mūžīgs,
Bet prom met to, kas zūd.”
/Lauris Krolis/