Mēs zinām vien to,
Ka pienācis laiks
Ņemt likeni rokās.
Un vēl arī to, ka
Mums apstākļus mainīt,
Nevis tiem pakļauties lemts.
Mēs neesam vairs niedres,
Pēc sava prāta
Ko vējiem tīk locīt.
Tāpat neesam ozoli,
Kas lepnumā slejas,
Pirms salauzti tiek.
Šis ir manifests,
Ka par negaisu topam,
Sīkos vējus pakļaujam sev.
Šī ir vēsts,
Ka pārvaldām jūras
Un vulkānus niknos.
Lai ceļas nu
Pretvara niknā
Un pieveikt mūs steidz.
Mēs trieksim to pīšļos,
Lauzīsim ar spēku,
Nogrūdīsim tumsā.
/Lauris Krolis/